Mani šūšanas paradumi

Uzreiz jāpiebilst, ka šūšana ir mans vaļasprieks un to gadu gaitā esmu apguvusi pašmācības ceļā. Ja par kaut ko ir interese, tad rodas arī skolotāji, kas lielākā vai mazākā mērā ievirza mūs pareizajā gultnē un ietekmē mūsu paradumus.

Skolas laikā man patika visa veida rokdarbi, izņemot šūšanu. Tas man likās kas sarežģīts, turklāt ar tik "nopietnu" palīglīdzekli kā šujmašīna. Taču, kad jau rokdarbi kā mācību priekšmets bija garām, bet pucēties gribējās, radās interese arī par šo sarežģīto lietu - šūšanu. Katrā ziņā savu vidusskolas izlaiduma kleitu es jau šuvu sev pati.

Kopš tiem laikiem daudz kas mainījies. Vairs nav jāsaspringst zīmējot piegrieztnes, jo ir daudz šūšanas žurnālu ar jau gataviem modeļiem, ir atsevišķas piegrieztnes, ir interneta resursi un vēl, un vēl dažādas iespējas.

Jāsaka, mani šūšanas paradumi ir tādi... vecmodīgi, vai. Es sadiedzu šujamās detaļas, nošūtās vīles nogludinu, diegu galus sasienu un tikai tad nogriežu. Detaļas varētu saspraust tikai ar kniepadatām, sākumā un galā varētu nošūt turp šurp un diegu nogriezt, tas būtu ātrāk, taču man prasās to "pamatīgumu", lai ir tā, kā tam būtu pareizi jābūt. Un tā kā es nešuju daudz, tad pieturos pie savām "riktīgajām" metodēm. :)

Lūk, daži mani šūšanas paradumi.

Jaunu audumu es mazgāju. Lieku veļasmašīnā, noregulēju uz 30 grādiem, pievienoju skalojamo līdzekli un auduma gabalu izmazgāju. Lai pēc tam nebūtu jāviļas, ka dienām ilgais darbs ir vējā pēc pirmās mazgāšanas (audums sarausies, izstiepsies vai sašķiebsies). Mazgāts audums šādus pārsteigumus vairs nesagādās. Ja audums ir paredzēts virsdrēbēm, kas turpmākā lietošanā netiks mazgāts, bet tikai tīrīts, tad šo audumu nogludinu caur stipri mitru lupatiņu no kreisās puses. Arī šādā veidā tas nosēžas, cik tas konkrētajam audumam paredzēts.

Mēdz būt audumi, kuriem ļoti grūti atšķirt labo pusi no kreisās. Jaunam audumam to var izdarīt, rūpīgi izpētot eģes malu, kur rūpnieciskie caurumiņi vienmēr būs vērsti no labās uz kreiso pusi. Taču pēc mazgāšanas arī šī atšķirības pazīme pazudīs. Lai tā nenotiktu, audumam izveru cauri diegu un sasienu, diega gals ir uz kreiso pusi (viss, kas lieks, man asociējas ar kreiso pusi). Jebkuru audumu var šādi "marķēt", lai atšķirtu labo pusi no kreisās.

Nopirktam auduma gabalam nogrieztā mala ne vienmēr ir taisna. Es to līdzinu, izvelkot audumā diegu (šī metode nederēs elastīgiem audumiem, piemēram, džinsa audumam).

Šādi mēs iegūstam perfekti līdzeni nogrieztu auduma malu.

Pēc šādi nolīdzinātas malas saspraužu tās kopā, lieku virsū piegrieztni un zīmēju piegrieztnes kontūras.

Manos krājumos ir drēbnieku krīts, taču to praktiski neizmantoju. Kontūru zīmēšanai izmantoju plānus ziepju gabaliņus, to man ir sakrājies diezgan daudz. Sadzīvē izlietojot ziepju gabaliņu, tā atlikumu izžāvēju un izmantoju saviem šūšanas plāniem. Pēc tam ar mitru lupatiņu nogludinot audumu, sazīmētās kontūras pazūd.

Visiem auduma atgriezumiem no kreisās puses ievelku krustiņu, tādējādi atzīmējot auduma kreiso pusi. Īpaši noderīgi tas ir gadījumos, kad paliek kāds auduma gabaliņš no vidus, kur nav eģes malas, tad nu saproti, kur labā, kur kreisā puse. Pēc saviem atzīmētajiem krustiņiem nekļūdīgi arī pēc gadiem varu atšķirt labo pusi no kreisās.

Auduma atgriezumus satinu rullītī un viegli pārsienu. Viss, kas palicis pāri no konkrētā auduma, ir šādā vīstoklītī.

Pēdējā laikā mazgātiem audumiem pielieku klāt zīmīti, ka audums ir mazgāts, maisiņā iekšā un lieku audumu atgriezumu kastē. Šādu tīstoklīšu man ir ļoti daudz. :)

Vēl palicis tikt galā ar piegrieztnēm. To pa gadiem arī sakrājas pietiekami daudz. Lai arī šajā lietā būtu skaidrība, visas piegrieztnes detaļas salieku A4 kabatiņā.

Pievienoju atpazīstamības zīmi un piegrieztne ceļo uz arhīva mapi.

Jāsaka, laika gaitā piegrieztnes ir sakrājušās ļoti daudz, retu reizi noder arī kāds senāks variants, kas jau ir savulaik uzzīmēts. Tad to vienkārši paņemu no attiecīgās mapītes un izmantoju, netērējot laiku un resursus atkārtotai piegrieztnes zīmēšanai.

Svārki ar godē elementu

Uznāca liela vēlme atsvaidzināt savas šūšanas prasmes. Nedēļu ilgas rosīšanās rezultātā tapa svārki. Izvēlējos žurnāla "Burda" šā gada janvāra numura modeli. Lūk, mans iedvesmas avots.

BURDA 1/2011

Nezinu, kāpēc man sagribējās kaut ko no retro stila. Laikam tas godē elements nospēlēja izšķirošo lomu.

Ilgi nebiju šuvusi, tāpēc svārki likās vienkāršākais variants, kā patrenēties šūšanā. Pameklējot savos krājumos (kas man tiešām nav mazi - ieejot audumu veikalā, ikreiz no tā iznāku ar kādu (vai pat vairākiem) audumu "nenoskārstai vajadzībai"), izvēlējos vilnas audumu smalkā skujiņu rakstā, kas man likās būs piemērots manis izvēlētajiem svārkiem (jau darba procesā secināju, ka audums tomēr ir nedaudz par plānu konkrēti šim modelim). Taču, ja jau iesāku, jāuzšuj vien ir.

Veicu dažas izmaiņas. Pirmā, man patīk nošūtas vīles, otrā, man nepatīk svārki bez jostas. Tāpēc maniem svārkiem tika piešūta josta un, attiecīgi, nebija jāšuj slēptais rāvējslēdzis, bet parastais. Iešūta odere (es nepieturos žurnālos ieteiktajam šūt oderi par diviem centimentiem īsāku kā svārki, es to piegriežu par centimetriem desmit īsāku, lai apsēžoties un svārkiem nejauši uzraujoties uz augšu, tā nodevīgi neizlīstu ārā no svārku apakšmalas).

Lūk, mans darinājums.Izmantots - plāns vilnas audums, viskozes odere, flizelīns, rāvējslēdzis, poga, melns un attiecīga toņa zaļš diegs.

Tomēr laba lieta tā blogošana. Ilgi nebiju šuvusi, protams, ne viss uzreiz iet tik raiti un precīzi kā gribētos. Citreiz varētu atlikt darbiņu līdz labākam iedvesmas mirklim, bet tagad - ja ir pieteikts, vajag atrādīt arī rezultātu, lai kāds tas beigās arī sanāktu. Un labi vien ir, jo mierīgu sirdi var plānot citus "meistardarbus". :)

Par maniem šūšanas paradumiem nākamreiz.

Rokdarbnieces sapnis. Lampa

Jau trešo dienu (precīzāk, vakaru) rosos savā "jaunajā" rokdarbu istabā. Sākot kaut ko praktiski darīt, uzreiz parādās vajadzība pēc dažām "pirmās nepieciešamības" lietām. :)

Galds ir, šujmašīna ir, pagarinātājs ir, gludināmais dēlis ir. It kā viss vajadzīgais būtu, taču nekā! Uzreiz konstatēju trīs trūkstošas lietas.

Pirmā - pulkstenis. Var jau nodoties sev patīkamai nodarbei, neskaitot laiku, taču gan mājinieki drīz vien izrādīs protestu (pusdienas taču jāgatavo), un arī pašai tomēr vajag kādu laika mēra sajūtu (miegam arī laiks jāatvēl). Lieks pulkstenis mājās tika atrasts un problēma atrisināta.

Otrā - atkritumu grozs. Diegu gali, atgriezumi un vēl šis tas nevajadzīgs kaut kur jāizmet. Pagaidu variants atrasts kastes vāka veidā, tāpēc šī jautājuma dizaineriskāks risinājums nav tik steidzams.

Un trešā lieta - lampa! Lai arī šajā telpā ir ļoti labs griestu apgaismojums, darbam pie galda nepieciešama papildus gaisma. Turklāt, tumša auduma šūšana ar šujmašīnu tikai pie griestu lampas draud ar nevēlamiem sarežģījumiem, tādiem kā greiza vīle, kas pēc tam jāārda (arī ārdīšanai vajag labu gaismu). Tā kā es daudz krustiņoju, tad ļoti labi apzinos laba apgaismojuma priekšrocības.

Mājās krājumos liekas "ideālas" lampas neatradās. Un kas ir "ideāla lampa", es zinu, jo man tāda ir. Par to stāstīju krustiņošanas darbavietas aprīkošanas procesā šeit (Izšūšanas rāmji).


Toreiz man vajadzēja pieskrūvējamu lampu, taču tagad vajag uz galda novietojamu, kuru būtu ērti pārvietot pa vairāk kā divus metrus garo darba galdu.

Ja nav lampas, tā ir problēma, un problēma ir jārisina. Jau no rīta kolēģiem apjautājos, vai tādas lampas ir pārdošanā un sagādniekam tika dots uzdevums tādu lampu iegādāties. Uz pusdienlaiku mana ideālā lampiņa jau bija klāt (maksāja 8 latus).


Kā esmu secinājusi, ņemot vērā to, ka man nav ideāla redze, rokdarbiem vajag ļoti labu apgaismojumu, ko dod laba lampa - ar labu gaismu, kas maz patērē elektroenerģiju, ir stabila, ar garu lokāmu kāju un grozāma uz visām pusēm. Un, protams, krāsa! Man patīk gaiša, jo melna atgādina ofisu, bet man prasās mājīgumu. :)

Jau iemēģināju savu jauno lampiņu praksē, pie tās strādāšana ir ideāla, nav nepieciešams pat griestu apgaismojums.

Rokdarbnieces sapnis. Manekens

Tā kā šobrīd man ir šūšanas periods uznācis, par šūšanu arī turpmāk. :)

Manā jaunajā rokdarbu istabā jau kādu laiciņu mājo katras šuvējas palīgs - manekens.

Sev šādu noderīgu lietu ieguvu visnotaļ izdevīgi... bez maksas.

Darbavietā pirms gadiem desmit bija tāds amats "šuvēja", kuras pienākumos ietilpa šūt aizkarus, pārklājus, formas. Meitene, profesionāla šuvēja, ļoti labi modelēja un šuva arī apģērbus. Un tā kā tolaik direktore bija sieviete, kurai patika pucēties, tad "šuvējai" tika atļauts šūt ne tikai aizkarus, bet arī apģērbt darbinieces (beigās jau viņa šuva gandrīz tikai mūsu pasūtījumus). Nu, lūk, tad arī tika nolemts, ka viņai "darbam" nepieciešams manekens. Viņa pati brauca uz veikalu un ar savu profesionāļa aci izvēlējās manekenu. Tad es arī uzzināju, ka manekeni var būt regulējami un neregulējami. Darbavieta, protams, nopirka labāko - regulējamu manekenu.

Kopš tā laika ir daudz ūdeņu aiztecējis, tāds amats sen likvidēts, talantīgā šuvēja jau kādu laiku dzīvo Itālijā, bet manekens vientuļš un nevienam nevajadzīgs stāvēja noliktavā. Katru reizi, nokāpjot pagrabstāvā darba darīšanās, noskatījos uz šo manekenu, līdz kādu reizi vadībai saku, ka gribētu to paņemt sev. Tā šis brīnums nonāca pie manis.

Šāda manekena labākā funkcija ir tā, ka to var noregulēt jebkuram izmēram. Skrūvējamie ritentiņi regulē izmēru gan kakla, gan krūšu, vidukļa un gurnu apkārtmēram. Un vēl tam ir regulējams augstums.


Un, lai noregulētu vajadzīgo izmēru, nemaz nav pašam ar mērlenti nemitīgi jāmēra - ir norādīti gan centimetri, gan izmēri. Beigās tikai jāveic kontrolmērījums, vai visas četras "debesspuses" noregulētas vienādi.

Līdz šim šo savu "palīgu" izmantoju vien kā pakaramo kādas lietiņas nodemonstrēšanai. Tagad beidzot tas tiks pielietots tam paredzētajam mērķim - apģērba pielaikošanai šūšanas procesā.

Rokdarbnieces sapnis. Sākums

Sāku īstenot katras rokdarbnieces sapni (vismaz man tā šķiet) - iekārtoju savu rokdarbu istabu! Šodien spēru pirmo soli.

Pēdējos trīs ar pusi gadus diendienā krustiņoju un krustiņoju, tikai pa retam ko uzšujot. Šoziem atļāvos krustiņus nedaudz pabīdīt malā un izbaudīt adīšanas azartu (trīs plecu šalles tapa), un tagad mani pārņēmis šūšanas bacilis.

Iepērkoties lielveikalā, vienmēr pieeju pie žurnālu stenda - "es tikai paskatīšos", jo apzinos, ka nevaļas dēļ nevarēšu īstenot žurnālos pasmelto ideju kaut niecīgu daļu. Taču šajos Ziemassvētkos zem eglītes starp citām dāvanām atradu arī decembra "Burda" numuru. "Vai tas ar nolūku?" jautāju vīram. "Jā". Nu ko, jāatsāk šūt. Nu man ir arī janvāra numurs. Sķirstīju to un gandrīz viss man tajā patīk! Ko tur daudz domāt, jāvelk ārā šujmašīna un jāšuj!

Līdz šim vienmēr savos šūšanas uzplūdu periodos savus "meistardarbus" īstenoju virtuvē - tas nozīmē, ka tur atceļoja ne tikai šujmašīna, bet arī gludināmais dēlis, galds tika "okupēts". Neērtības mājiniekiem, neērtības man, jo "darba lauks" nemitīgi bija jānovāc un viss pēc tam jāizliek atpakaļ.

Ar lielu entuziasmu ķeroties klāt savam šujamajam darbam, kā parasti, iekārtojos virtuvē. Divu vakaru bija diezgan, lai vīrs ierosinātu man pārcelties ar savu "aprīkojumu" uz atsevišķu istabu un turpmāk šūt tur. Tāda doma man jau sen bija iezagusies prātā, bet nebija tā grūdiena, lai sāktu rīkoties.

Tā nu šodien es, nostājusies telpas vidū, kritisku aci novērtēju savu turpmāko "rokdarbu paradīzi" un atzinu to par ļoti, ļoti labu esam.

Mums ir viena "lieka" istaba. Un tur es savulaik meistaram pasūtīju galdu, jo man šķita, ka pie tās sienas tas tur derētu. Der! Un vēl kā der!

Noņemot tur esošo "kultūras slāni", tagad manam radošajam garam ir 65x220 cm garš galds. Manuprāt, katras šuvējas sapnis! Tas ir garš, no tā nekas nav jānovāc procesa laikā, jo tas nevienam netraucē! Pārceļot savu iesākto šūšanas procesu, secināju, ka tas ir vienkārši ideāli piemērots šūšanai.

Tagad plānošu, kur salikt savus krājumus. Vajadzētu plauktus, vai kumodi. Par to vēl jāpadomā. Galvenais, ka ir kur izpausties.

Ziemas krustiņtuss

Krustiņlapas krustduriens.lv krustiņotājas, bez virtuālas saziņas, ik pa laikam satiekas arī klātienē. Šādas tikšanās sniedz milzīgu gandarījumu, jo tu vari tikties ar brīnišķīgiem domubiedriem, smelties idejas, dalīties pieredzē, saņemt padomus, sadzirdēt vērtīgas atziņas, vienvārdsakot, gūt kārtējo pieredzi.

Arī šodienas tikšanās sniedza savu devu iedvesmas jauniem krustiņvaroņdarbiem. Šūt savā nodabā, krāt pieredzi ir svarīgi, taču ne mazāk nozīmīgi, manuprāt, ir ar to arī padalīties, jebkādā tās izpausmes veidā - parādot savus darbus, pastāstot par izšūšanas procesu, noformēšanu, izdevušos un reizēm ne tik izdevušos rezultātu. Arī virtuāli tam ir liela nozīme, bet reāla tikšanās dod to papildus punktiņu uz "i", kas nepieciešams katram daudzmaz radošam cilvēkam.

Kāpēc krustiņvaroņdarbiem? Jo šodien sadzirdēju vienu lielisku atziņu - katram cilvēkam vajag plānot lielus mērķus, šajā gadījumā, lielus krustiņdarbus. Katram tā lieluma mēraukla jau ir dažāda, līdz ar to arī tie grandiozie plāni atšķirsies - kas vienam "liels" būs Dimensions komplekts, tas citam Golden Kite. Taču sava "lielā mērķa" apzināšanās dos stimulu meklēt risinājumus tā realizācijā un, ja būs vēlme, tā īstenošana nemaz nebūs tik nesasniedzama. Šujot mazus darbiņus, nav jābaidās sapņot par lieliem un "es-to-nekad-nevarēšu" projektiem. Domām ir milzīgs spēks! Mūsu prāts jau ir visa dzinulis, tikai jāļauj tam vaļu plānot.

Bez krustiņošanas šādās tikšanās reizēs var smelties bezgala daudz ideju arī citās izpausmes jomās - adīšanā, dekupāžā, pērļošanā, aušanā un vēl, un vēl.

Lai mums lieli plāni turpmāk.

Adīta plecu šalle. Vēl viena

Ja adam, tad adam! Vēl aizvien pārņemtai ar adīšanu, tapa mana šīs ziemas trešā plecu šalle vilnīšu rakstā.

Mans nodoms bija brīvi paeksperimentēt ar krāsām, taču no tā nekas neizdevās - mani velk uz simetriju. Rezultātā noadījās raiba šalle, taču ar precīzām krāsu maiņām.
Izmantoju turku dziju - 25% mohēra/ 75% akrils un 30% mohēra/ 70% akrils. Adīju ar apmēram 3.numura adatām.
Gribēju izmēģināt "sliedi" - efektdziju, kas sastāv no diviem plāniem diedziņiem, starp kuriem ieausti krāsaini kvadrātiņi.

Turku efektdzija, 100% poliamīds. Tā ir ieadīta krāšņumam un tās daudzums šallē nemazina izstrādājuma siltumu, mīkstumu un pūkainumu.
Šī efektdzija ir daudzmaz pateicīga adīšanai, taču ļoti grūti nostiprināma. Sākumā to nogriezu pēc katra ielaiduma, vēlāk nolēmu nesarežģīt sev dzīvi un ielaidu to gar malu. Tādā veidā adījumā gar malu radās "lieks" redzams pavediens, kuru nomaskēju, gatavu šalli aptamborējot ar šo efektdziju. Jāsaka, tamborēšanai šis diegs izrādījās vēl grūtāk izmantojams kā adīšanai, bet rezultāts ir tā vērts! Ja mums ko vajag, mēs to dabūsim gatavu, vai ne?

Galarezultātā ir 55x180 cm gara šalle. Lai arī biju domājusi, ka tā būs vienkāršākā šalle no visām, sanāca visgreznākā. Tas panākts, pateicoties efektdzijai un tam, ka ņēmu vērā ieteikumu un, lai to vēl vairāk izceltu, adīju kreiliski.

Turku dzija - 25% mohēra/ 75% akrils un 30% mohēra/ 70% akrils, efektdzija 100% poliamīds.
Adot ar apmēram 3.numura adatām, galarezultātā sanāca 55x180 cm gara šalle

Gatavs valkāšanai!